Pirms pieciem gadiem es mierīgi izšķīros, pieradu pie vienkāršas vecpuiša sadzīves, taču nesen nolēmu, ka vienam atgriezties tukšā dzīvoklī tomēr ir derdzīgi. Man ir 56 gadi, veselība ir, spēki arī pagaidām nav pametuši
Es reģistrējos iepazīšanās portālā, cerot atrast normālu sievieti kopdzīvei. Un patiešām atradu, kā man toreiz šķita pirmajās mūsu saziņas dienās. Tā bija pilnīgi parasta anketa ar tekstu: “Inese, 56 gadi, brīva, meklēju kārtīgu vīrieti nopietnām attiecībām”. Fotogrāfijā bija patīkama sieviete bez lieka patosa un ar labām acīm. Mēs diezgan ātri sarakstījāmies portālā. Es uzreiz pateicu, ka neesmu gatavs gadiem ilgi uzturēt garu saraksti, bet meklēju reālu sievieti dzīvei, lai gan sadzīvē būtu kopā, gan ceļojumos brauktu. Viņa manām domām piekrita, un tuvākajās brīvdienās mēs tikāmies Rīgas centrā.
Pirmais randiņš noritēja vienkārši lieliski. Mēs ilgi staigājām, laikapstākļi bija labi. Viņa aizrautīgi stāstīja par savu darbu, par mazbērniem. Es uzmanīgi klausījos un māju ar galvu. Man ļoti patika, ka viņa ir mierīga, nepļāpā bez apstājas. Uzaicināju viņu uz kafejnīcu, mēs pasēdējām, protams, uz mana rēķina. Es vispār esmu vecā kaluma cilvēks un uzskatu – ja vecis ir uzaicinājis dāmu, viņam arī jāmaksā.
Pēc tam sākās mūsu klasiskais “konfekšu un puķu” laiks. Tikai konfektes un puķes stabili pirku es, bet laiku tērējām mēs abi. Katru piektdienu un sestdienu mums bija piesātināta kultūras programma. Es nebūt neesmu skops cilvēks, bet, ja tagad saskaitītu, cik man izmaksāja šie divi aktīvas “aplidošanas” mēneši, kļūst mazliet neomulīgi. Mēs gājām uz teātri, un pēc tam obligāti devāmies uz restorānu. Un tāds grafiks mums bija katru nedēļu. Te mēs braucam uz Lietišķās mākslas izstādi, te ejam uz koncertu Lielajā ģildē, te izbraucam ārpus pilsētas uz kādu viesu namu pie jūras vienkārši pastaigāties un sātīgi pusdienot svaigā gaisā.
Es vienmēr uzvedos kā īsts džentlmenis, domāju, ka mēs pakāpeniski tuvināmies. Viņa mīļi smaidīja, paņēma mani zem rokas uz ielas un teica: “Gunti, ar tevi ir tik interesanti pavadīt laiku, tu esi tik galants kavalieris.” Protams, man tas glaimoja.
Trauksmes zvani kinozāles pēdējā rindā
Tagad, atskatoties uz šīm nedēļām, es skaidri apzinos, ka pēc viņas uzvedības viss tāpat bija skaidrs. Pirmkārt, viņa nekad neaicināja mani pie sevis uz mājām. Vispār ne reizi, pat ne uz parastu tējas krūzi. Pastāvīgi atradās atrunas: “Ak, man tur šobrīd nav uzkopts”, “Pie manis šodien ciemojas mazā mazmeitiņa”, “Esmu tik ļoti nogurusi pēc darba, labāk pasēžam kafejnīcā”. Es sākumā domāju, ka viņa vienkārši ļoti kautrējas. Vientuļa sieviete varētu būt atradusi no tā, ka viņas mājās atrodas svešs vīrietis. Es neuzbāzos un vienkārši gaidīju piemērotu brīdi.
Otrkārt, viņa pastāvīgi runāja par mūsu vecumu, bet darīja to kaut kā ļoti dīvaini. Kad runa bija par izklaidēm, gariem braucieniem un restorāniem, viņa bija neticami jauna un aktīva. Viņa priecīgi piedāvāja brīvdienās braukt uz Druskininkiem un tur aiziet uz akvaparku. Bet, tiklīdz es mēģināju pārvērst sarunu uz kaut ko personiskāku un taktīlāku, viņā momentāni ieslēdzās īgna večiņa.
Reiz mēs sēdējām kinoteātrī pašā pēdējā rindā. Rādīja kaut kādu neticami garlaicīgu filmu, un es uzmanīgi uzliku roku viņai uz ceļgala. Vienkārši uzliku plaukstu. Viņa ļoti uzmanīgi, bet ārkārtīgi stingri nobīdīja manu roku malā.
– Gunti, cilvēki apkārt skatās.
– Inese, zālē ir pilnīgi tumšs, neviena mums blakus nav.
– Man vienalga, tas izskatās ļoti neskaisti. Mēs taču neesam pusaudži-skolēni.
Es toreiz šo uzvedību norakstīju uz viņas stingro audzināšanu. Padomāju, varbūt viņa tiešām ir tik šķīsta dāma un šīs robežas ir jāciena. Bet nepatīkams šaubu tārps jau sāka grauzt mani no iekšpuses. Mēs tiešām neesam skolēni, mums jau ir tuvu sešdesmit gadiem. Mums objektīvi nav palicis tik daudz brīva laika, lai mēnešiem ilgi spēlētu aizvainotas neaizskaramās. Un vēl viņai ļoti patika stāstīt par savām neskaitāmajām kaitēm.
Visiem šajā vecumā ir savas problēmas ja tā padomā. Tas taču nav nekas jauns vai īpašs. Visu vakariņu laiku viņa varēja stāstīt, kā viņai dzeļ vai kādas lietas palīdz. Es uzmanīgi klausījos, patiesi jutu līdzi, piedāvāju aizvest viņu pie laba speciālista. Bet tajā pašā laikā, kad es ieminējos, ka divreiz nedēļā eju uz baseinu, lai uzturētu formu, viņa nicinoši sašķobījās.
– Kam tev tās fiziskās slodzes vajadzīgas. Mūsu vecumā vajag uz dīvāna gulēt un gudras grāmatas lasīt, nevis hlorā peldēt.
Bet es nemaz negribu dienām ilgi gulēt uz dīvāna. Man vajag pilnvērtīgu dzīvi.
Patiesības mirklis un pēkšņas lekcijas par kaunu
Un lūk, vakar pienāca šīs ievilkušās lugas loģiskais fināls. Es stingri nolēmu, ka pietiek riņķot apkārt un tēlot nez ko. Divi mēneši ir pilnīgi pietiekams laiks, lai galīgi saprastu, vai mēs deram viens otram dzīvei vai nē. Mēs sātīgi pavakariņojām mājīgā krodziņā, paēdām gardus cepešus, izdzērām pudeli laba dzēriena. Noskaņojums abiem bija vienkārši lielisks. Viņa skaļi smējās, stāstīja smieklīgus stāstus par savu darba kolēģi. Es skatījos uz viņu un domāju, ka man priekšā sēž normāla sieviete un mums vairs nav jāvelk gumija.
Mēs izgājām no krodziņa un iesēdāmies manā mašīnā. Ārā smidzināja pretīgs lietus, salonā bija silti, klusi skanēja “Latvijas Radio 2”. Es pagriezos pret viņu un maigi paņēmu viņas roku. Šoreiz viņa savu plaukstu nost neņēma.
– Inese, varbūt aizbraucam tagad pie manis uz mājām. Pasēdēsim klusumā, tēju padzersim, mūziku paklausīsimies.
Viņa saspringa vienā mirklī. Viņas mīļais smaids pazuda bez pēdām, bet seja kļuva pilnīgi akmeņaina un sveša.
– Gunti, uz ko konkrēti tu tagad māj?
– Es nemaz nemāju, es tev saku tieši. Tu man ļoti patīc. Es esmu brīvs vīrietis, tu esi brīva sieviete. Mēs tiekamies jau vairāk nekā divus mēnešus. Manuprāt, tas ir pilnīgi loģiski, ka mēs vēlamies būt daudz tuvāk viens otram.
Un lūk, tajā pašā brīdī viņa nobēra episku tirādi par vecumu, par kaunu un par augstu garīgumu, no kuras es vienkārši paliku uz pauzes.
– Vai tu vispār saproti, ko tu runā, – viņa teica stingrā tonī kā skolas skolotāja. – Tas ir domāts vienīgi jauniem cilvēkiem. Bet mums, veciem cilvēkiem, kam tas vajadzīgs? Pat izklausās smieklīgi un muļķīgi. Iedomājies tikai, cik briesmīgi mēs izskatīsimies. Tas taču ir vienkārši “fui”. Mūsu vecumā ir jāmeklē vienīgi garīga radniecība, atbalsts sadzīvē un cieša draudzība. Bet tu tikai par vienu domā kā primitīvs.
Es sēdēju, klausījos šo vārdu birumu un vienkārši biju šokā par notiekošo. Tātad es izrādījos dzīvnieks tikai tāpēc, ka vēlos sievieti, kuru aplidoju vairāk nekā astoņas nedēļas.
– Inese, pagaidi mazliet. Es regulāri eju uz sporta zāli. Man ar izskatu viss ir pilnīgā kārtībā. Un tev figūra tavam vecumam ir vienkārši lieliska. Kāpēc tu pati sevi noraksti? Kurš tev vispār pateica, ka piecdesmit sešos gados dzīve pilnībā beidzas un paliek tikai tā tava garīgā radniecība?
– Tā ir pieņemts! – viņa asi noteica. – Kārtīgas sievietes manā cienījamā vecumā tikai mazbērnus auklē un tomātus dobēs stāda, nevis pa svešiem dzīvokļiem staigā. Man savu pieaugušo bērnu priekšā būtu neizturami kaunā jānosarkst.
Tajā brīdī man beidzot “pārplūda mērs”.
Es pateicu viņai visu, kas šajās nedēļās bija sakrājies.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
